SPĒKS aug no BEZSPĒKA – TE:ELPA

Kad esam bezspēkā mēs varam iepazīt mūsu spēku, jo tieši tad tas visvairāk ir vajadzīgs.

Tās ir divas dualitātes, kā diena-nakts, tumsa gaisma, mīlestība-naids, kuras kā kompasi palīdz mums sevi izzināt un apjaust.

Viens bez otra nav.

Spēks māca bezspēku un bezspēks māca spēku. Tie abi ir mūsu skolotāji. Galvenais uzdevums ir tos iepazīt, lai PAZĪTU SEVI.

Tieši bezspēkā un pretestībā mēs apzināmies savu spēku. Kad ir grūti. Kad vajag spēku.

Tik dažādos spēka izpausmes veidus.

Fizisko, emocionālo, garīgo un mentālo spēku.

Kad pazūd fiziskais spēks – caur slimību, traumām- mēs mācāmies garīgo paļaušanās, ticības spēku un pozitīvo emociju spēku ķermeņa dziedināšanā.

Kad esam emocionālā bezspēkā un mentāli pārguruši, kas mums palīdz? Bieži tas ir fiziskais spēks – skrējiens, kārtīgs svaru zāles svīdiens vai arī smeļamies atbalstu garīgā spēkā caur meditāciju, iedvesmojošu mūziku vai klusuma telpu sev. Lai atjaunotos un būtu atkal spēkā.

Bezspēks māca pieņemšanu, ticības spēku un spēku atzīties sev esam vājam. Ievainojamam.

Patiesam. Īstam. Dzīvam. CILVĒKAM.

Un tas māca arī MEKLĒT spēku.

Iepazīt savu gribasspēku un apņēmību. Nereti Tie ir brīži, kad sākam sev uzdot jautājumus- KĀPĒC? Kāpēc tā notiek?

Sākam sevi pamanīt un aicinām uz godīgu sarunu par dzīves lielajiem jautājumiem.

Tāpēc bezspēka brīži ir tik vērtīgi, tie ved pie atbildēm, sevis un SAVA PATIESĀ SPĒKA.